Kāpēc mēs kliedzam uz saviem bērniem?

Mums nekad nav laika

Vai jūs esat ievērojuši, ka mēs visu laiku kaut kur steidzamies? No rīta mēs ātri taisāmies uz darbu, ātri vedam bērnus uz skolu vai bērnudārzu, pa ceļam cenšamies pazvanīt vecākiem, darbā skrienam “kā vāveres ritenī”, pēc darba atkal uz bērnudārzu, tad vakariņas, tad vajag paspēlēties ar bērnu, tad sakārtot māju – γκειμσ παιχνιδια, tad izmazgāt veļu, visus pabarot un nolikt gulēt. Paskatāmies pulkstenī – pusnakts. Katastrofāli pietrūkst laika. Tādā steigā paiet visa mūsu dzīve un nemanot izaug bērni…Saka, ka sveši bērni ātri aug, nē, savējie arī aug ļoti ātri, tikai mēs to neredzam, jo visu laiku steidzamies. Bet, dzīvē pienāks tāds brīdis, kad mēs sapratīsim, ka “vilciens ir aizgājis”, bet būs jau par vēlu, jo mēs taču visu laiku kaut kur steidzāmies, kaut ko centāmies sasniegt, bet tam, kas dzīvē patiesi ir svarīgs, mēs nepievērsām uzmanību. Tā mēs pazaudējam savus bērnus…

Mēs nemākam un negribam sarunāties ar saviem bērniem

Kad mums pajautā, kāpēc mēs kliedzam uz saviem bērniem, mēs gandrīz vienmēr paskaidrojam, ka viņi mūs nesaprot vai negrib saprast. Bet vai mēs aizdomājamies par to, ka varbūt mēs esam tie, kuri negrib paskaidrot vai arī nemākam paskaidrot tā, lai mūs saprastu? Vai jūs esat pamanījuši, ka visi mūsu skaidrojumi ir uzbūvēti steigā, lai tikai bērns ātrāk liktu mūs mierā? Saprata bērns vai nesaprata, nav svarīgi, galvenais, lai liek mierā. Mēs panācām to, ko vēlējāmies. Bet bērni, ar laiku, attālinās no mums aizvien tālāk un tālāk, kļūst noslēgti, pārstāj mums uzticēties un ticēt.

Paldies sponsoram no Grieķijas Ιστοσελίδες πόκερ!

Mēs tēlojam labu vecāku lomu

Mums visiem bērnībā centās iegalvot, ka bērnus vajag audzināt stingri, tāpēc mums ir izveidojies stereotips, ka bērna nepaklausīšanas gadījumā, viņam vajag uzkliegt un parādīt, cik labi vecāki mēs esam, jo mums nav vienaldzīga attieksme pret sava bērna uzvedību. Bet mēs nepamanām to, ka bērni neviļus kļūst par marionetēm, mūsu teātrī par “pareizu” vai “nepareizu” audzināšanu. Viņi kļūst par upuriem, kuri nav spējīgi turēties pretī mūsu pārliecībām. Līdz ar to, arī viņi mācās tēlot un spēlēt spēles, kaut gan patiesībā viņiem būtu jāmācās brīvi izpausties, brīvi izpaust savu “ES”, neskatoties uz to, kāds viņš ir.

Mēs pārlieku sargājam bērnus

Visa mūzu dzīve paiet bailēs par atbildību. Mēs saprotam, ka mūs bērnu dzīve atrodas mūsu rokās, tāpēc, mēs ik brīdi cenšamies viņus pasargāt no visām iespējamajām nepatikšanām. Tajā paša laikā, mēs savus bērnus ieslēdzam tādā kā būrī, atņemam viņiem iespēju normāli dzīvot un attīstīties. Pārlieku sargājot un atbalstot savus bērnus, mēs traucējam viņiem kļūt patstāvīgiem, taisnīgiem un gudriem cilvēkiem. Visi aizliegumi un ierobežojumi noved pie tā, ka mūsu bērni nav spējīgi atrast vietu sabiedrībā un kļūt par pilntiesīgu tās locekli.

Mēs meklējam attaisnojumus, bet nedomājam par sekām

Mēs katru dienu kliedzam uz bērniem, tāpēc, ka mums trūkst laika, tāpēc, ka mēs esam aizņemti, mums ir slikts garastāvoklis vai, mums bija svarīgas darīšanas, utt. Bet, diez vai kāds no mums ir aizdomājies, kā tāda audzināšana var ietekmēt bērnu? Mēs paši, ar savām rokām saraujam saites, kuras ir vissvarīgākās mūsu dzīvē. Neviens tagad nesaka, ka mēs nemīlam savus bērnus. Mēs viņus ļoti mīlam, bet vai mākam pareizi izpaust savas jūtas pret viņiem?