Olimpisko spēļu skandāli

Olimpiskās spēles joprojām ir viens no prestižākajiem notikumiem pasaules sportā. Pasaules valstis tērē milzīgas naudas summas, sportisti velta savas dzīves treniņiem, un entuziasti no visas pasaules tās apmeklē klātienē. Tomēr, gadu gaitā, ir uzpeldējušas šokējošas ziņas, kas ir iedragājušas spēļu labo tēlu.

Dopinga skandāli jau sen ir viens no treknākajiem kauna traipiem olimpiskajā karogā. Pēdējā laika skaļākais no tiem satricināja sporta kopienu, kad atklājās sistemātiskā Krievijas Olimpiskās komitejas (online casino) iejaukšanās dopinga pārbaudēs, palīdzot saviem sportistiem izvairīties no pozitīvām dopinga provēm. Iestrādātā sistēma bija pagalam vienkāršā, Krievijas antidopinga organizācija, kurai Starptautiskā Olimpiskā komiteja ir uzticējusi pārbaudīt aizliegto vielu esamību krievu sportistu organismā, samainīja dopingu lietojošo sportistu proves pret tīriem paraugiem. Diemžēl laboratorijās norit tikpat spraiga cīņa kā olimpiskajos stadionos, nerimstot tiek izstrādātas jaunas metodes kā slēpt aizliegto vielu klātbūtni analīžu rezultātos. Lielais skaits diskvalificēto dalībnieku un atņemto medaļu atgādina par nepatīkamo patiesību – spēlēs var uzvarēt krāpjoties.

Lai arī Olimpiskās spēles ir skatītākais sporta notikums pasaulē, tās reti ir finansiāli izdevīgas tās rīkojošajai pilsētai. Turklāt olimpiādei būvētie sporta kompleksi zaudē savu praktiskumu līdz ar spēļu noslēguma ceremoniju. Tie ir pārāk lieli un dārgi uzturami ikdienas vajadzībām, tādēļ nereti olimpiskie stadioni kļūst par simtiem miljonu dolāru vērtām autostāvietām. Pēdējo 25 gadu laikā tikai Losandželosa, Barselona un Seula ir guvušas peļņu, uzņemot olimpiešus, bet lielais vairākums pilsētu, ir cietušas sāpīgus zaudējumus. Lai Monreāla atmaksātu visus 1976. gada spēļu parādus, bija jāgaida līdz 2006. gadam. Savukārt, kad Olimpisko spēļu šūpuļa pilsēta Atēnas gatavojās spēlēm, to budžets pieauga no 1.5 līdz 16 miljardiem dolāru. Grieķi pieļāva rupju kļūdu, pārvērtējot gaidāmās olimpiādes ienesīgumu, un šī kļūda izrādījās izšķirīga valstij, kuras ekonomikā jau bez tā bija redzamas plaisas. Šis ir viens no iemesliem kādēļ Olimpisko spēļu rīkošanai piesakās arvien mazāk Eiropas un Ziemeļamerikas pilsētas un vairums atlases dalībnieču ir pilsētas no attīstības valstīm, kuras neinteresē finansiālie ieguvumi, bet iespēja parādīt savu valsti no labākās gaismas.

Labs piemērs ir 2016. gada spēļu rīkotāja Riodežaneiro – blackjack. Brazīlija, viena no uzskatāmākajām attīstības valstīm, nebaidījās zaudēt miljardiem dolāru par iespēju sevi pieteikt kā modernu lielvaru, ar kuru jārēķinās visai pasaulei. Neskatoties uz augošo ekonomiku un ietekmi, daudzi brazīlieši vēl joprojām dzīvo zem nabadzības līmeņa un spēļu rīkošana bija nepopulārs lēmums to sabiedrībā, tiem uzskatot, ka šie miljardi būtu lietderīgāki valsts infrastruktūras uzlabošanai vai citiem nolūkiem. Tomēr Brazīlijas valdība bija nelokāma un neatkāpās no spēļu rīkošanas. Ceļot olimpisko ciematu un tam piederošo infrastruktūru, tika nolīdzināti vairāki nabadzīgākie Riodežaneiro rajoni. Rezultātā 22 tūkstoši nabadzīgo ģimeņu zaudēja savus mājokļus un lielākajai daļai netika atlīdzināts ar atbilstošām kompensācijām. Brazīlijas opozīcija apsūdzēja valdību, ka zem lēmuma nojaukt šos rajonus slēpjas vēl lielāks cinisms, proti, Riodežaneiro mērija apzināti vēlējusies atstumt nabadzīgos pilsētniekus uz nomalēm, atbrīvojot pēc iespējas vairāk vietu ienesīgiem būvniecības projektiem arī pēc spēļu noslēgšanās. Līdztekus iejūtības trūkumam pret mazāk aizsargātajiem Riodežaneiro iedzīvotājiem, spēļu rīkošanā iesaistītie ierēdņi tiek apsūdzēti
arī korupcijā.